Haralds Jegodzienskis



Haralds Jegodzienskis ir vācu tautības tēlnieks, gleznotājs, pasniedzējs un, tā nu ir iegadījies, ka arī mans kaimiņš un, nu jau arī ģimenes loceklis. Tie, kas bijuši pie manis ciemos, iespējams ir pamanījuši lielformāta gleznu, kas novietota starp halli un viesistabu - tas ir Haralda radīts mākslas darbs, kas mums tika uzdāvināts sālsmaizē un, manuprāt, ir viens no visvērtīgākajiem mūsu vēl nepabeigtā interjera dizaina elementiem. Mākslinieka dzīvē netrūkst dinamikas, jo daļu sava gada viņš, ar savu talantīgo dzīvesbiedreni  keramiķi un fotogrāfi Valdu Podkalni, pavada aktīvi darbojoties Vācijā, bet daļu šeit Latvijā - savās lauku mājās. 
Reizi pa reizei, pie vīna glāzes parunājam arī par dzīvi un, kādā no tādām reizēm, uzzinājis, ka esmu uzsākusi rakstīt dzīvesstila blogu, Haralds izteica vēlēšanos padalīties savās pārdomās arī ar maniem lasītājiem. Tāpēc, atšķirībā no citām manām intervijām, šoreiz viņš iepazīstinās ar sevi pats. 
Teksts un gleznas - Haralds Jegodzienskis.



Haralds Jegodzienskis. Šo vārdu es ieguvu 1952. gada ziemā. Mani vecāki bieži mainīja dzīvesvietu. Tādēļ man kā bērnam bieži nācās šķirties no draugiem. Ne tikai no viņiem, bet arī no priekšstata, ka reiz spēšu kārtīgi apgūt savas dzimtās valodas gramatiku. Vienā Vācijas federālajā zemē mācību viela man tika gatavota, kādā citā man nebija iespējas panākt jau mācīto. Ar šo zaudējumu piepildītā ceļasoma ir smaga.  

Es varu palielīties ar to, ka vienreiz esmu bijis celmlauzis, pat ja pats to neapzinājos. Pateicoties kaislībai uz burāšanu, manā īpašumā bija praktiska, cidonijdzeltena tā sauktā eļļas jaka. Šis ūdensizturīgais apģērba gabals ļoti moderns kļuva tikai divus gadus vēlāk, jo tas bija vislabākais bruņojums pret ūdensmetēju strūklu dienišķajās (1968. g.) demonstrācijās. 

Nedrošību par savu spēju izteikties mākslas veidos, - nevienā skolā šo priekšmetu nemācīja -, es iemainīju pret drošību, akadēmijā izvēloties studiju priekšmetu „māksla“, tādējādi vēršot par labu skolēnam nodarīto pārestību. Augstu nospriegotā virve vārdā „brīvā māksla“ bez drošības tīkla tika studēta uzreiz pēc tam, saprotot, ka brīvajai mākslai ir sakars ar dzīves veidošanu. Realitāte no abu studiju priekšmetu sasaistes ir izveidojusi labu rezultātu – mijiedarbību starp personisko darbošanos darbnīcā un gūto zināšanu nodošanu manu semināru dalībniekiem… Savukārt kursu darbā gūtā pieredze man kalpo kā magma mākslinieciskām refleksijām. 

Darbošanās mākslas simpozijā nozīmē ne tikai vietas maiņu, bet arī dzīves un formu veidošanu. Tā ir īpaša kustība un ceļš. Cilvēks iepazīstas ar jaunām telpām, ar jauniem materiāliem un ar sākotnēji nepazīstamiem cilvēkiem. Taču būtiskākais ir tas, ka jau pēc neilga laika cilvēks un materiāli kļūst par tuviem paziņām un draugiem. Kas sākotnēji liekas svešs, šķiet neietilpstam paša priekšstatu „kastē“, kļūst par šāda veida tikšanos lielāko ieguvumu. Dzīve mainās, tiek slēgtas pat laulības. Arī mūsējā – 1997. gadā ar Valdu Podkalni.

Dzīve īpašā jāšanas halles un govju kūts atmosfērā nozīmēja 10 gadus ilgus būvdarbus ... – līdz viss bija puslīdz gatavs. 

Kolekcionārs reflektē, ko viņš vai viņa kolekcionē, iekārotos objektus pārceļ pārliecības kopsavilkuma bagātību krātuvē un tādējādi norāda uz kaut ko vairāk nekā tikai veseluma summu. Tā tas kopš 1979. gada noticis arī ar maniem darbiem publiskās un privātās kolekcijās pašmājās un ārzemēs. 

Ar laiku es ievingrinājos pārkāpt savas robežas. Tad radās drosme arvien biežāk šķērsot arī fiziskās robežas, kā rezultātā es apmetos uz dzīvi Latvijā un savā īpašumā ieguvu divu valstu mākslinieku savienību biedra kartes.

Dzīves veidošanas virsotne ir ne tikai radošums, bet arī tas, ka to es varu izdzīvot un piedzīvot triju paaudžu mājā Latvijas dabas ielokā. 

„Agadiv“, 2013 - fragments

Māksla, dizains, stailings? 

Īpaši jau mākslinieki šķiet predestinēti spēt piedāvāt mums savus „pašportretus“. Kādēļ mūsdienās tiek radīti mākslas darbi, kādas ir šīs mazās, radošās sabiedrības domāšanas un darbošanās sekas un ko tas viss nozīmē plašākai sabiedrībai? Kam mākslinieki veido skulptūras, glezno gleznas – sev vai tirgum?


Vai mākslas jēdziens atkal nebūtu definējams no jauna? Mūsu IT sabiedrībā mākslas kosmoss gadu tūkstošu mijā ir piedzīvojis dziļas pārmaiņas. Digitālās tehnoloģijas uzbur nemateriālu, virtuālu  pasauli. Mūs apbur iespēja ar pāris komandu palīdzību radīt fundamentālas pārmaiņas vai pozīcijas vēlamajos veidojumos, kurus tad, piemēram, trīs dimensijās var „izspļaut“ no aparāta. Domas kļūst ne tikai uzskatāmas divās dimensijās, elpu aizraujošā ātrumā parādoties datora ekrānā, bet var iegūt arī taustāmu veidolu mūsu acu priekšā.

Vai nav jāsecina, ka māksla ir izgājusi caur pēdējo gadu desmitu daudzajām pašizziņas procesu pakāpēm, un tādējādi ir noslēdzies kāds fundamentāls attīstības posms? Šķiet, ka jau kādu laiku viena no mākslinieku izejām, no vienas puses, ir personiska mākslinieciskā valoda, kuras izpratnei vispirms nepieciešams skaidrojums. No otras puses, pateicoties jaunajiem digitālajiem instrumentiem, māksla šķiet esam pārtapusi par zinātni, kas reflektē pati sevi. Tam visam pievienojas jautājums, vai māksla mūsu sabiedrībā vispār vēl pilda savu estētisko funkciju?
Šķiet, ka mākslas stāvokļa maiņa balstās tajā, ka līdz ar intuitīvu problēmrisinājumu izmantošanu, liekot lietā nepiekukuļojamu datortehnoloģiju, kas ir allaž atkārtojama un saglabājama, māksla ir kļuvusi programmējama – ar darbības instrukcijām, interaktivitāti un virtualitāti; tas var būt gan mākslinieciskā procesa sagatavošanās, gan realizācijas gaitā. Šīs lietošanas, respektīvi, darbības instrukcijas par īsteno aktieri uz mākslas skatuves galu galā padara mākslas vērotāju, kas īpašā gaismā nostāda kolekcionārus un tālāk aprakstīto dizaina aspektu. Vai māksla jau tagad neatsakās no mūsu pasaules praktiskās reflektēšanas, jo tā ir deleģēta datortehnoloģijai un „īsteno“ rada „klients“?
Vai radošā personība ir zaudējusi „dievišķo iedvesmu“, ko māksliniekiem parasti piedēvē? – „Dievs sveicina mākslu“ – šis sveiciens, iegravēts uz plāksnītes, rotā vienu no uzticamākajām iespiedmašīnām, kas pagājušajos 150 gados mums piedāvājusi savus pakalpojumus un joprojām labā darba kārtībā atrodama tipogrāfiju dibentelpās. Tagad ikviens var būt līdzdalīgs mašīnas vārdā dators uzticamībā un nepiekukuļojamībā un izpausties izstrādātu programmu iepriekš sagatavotos laukos (ar to ierobežojumiem). Un ikvienam ir sajūta, ka viņš ir atradis sevi. Tādēļ atbilde uz plāksnītē iegravēto Dieva sveicienu skan priecīgi: „Paldies, mums klājas labi!“

  

Vēlākais kopš Boisa mēs visi sevi varam uzskatīt par māksliniekiem un pieņemt, ka viss ir mākslas darbs; tā ir zaļā gaisma tam, lai mēs sevi pašus uzskatītu par jauno darba materiālu – cilvēks kā ikdienas zvaigzne. Un patiesi, pašlaik uz mākslas skatuves tiek celts gandrīz viss: Haute Couture, braucamā skulptūra (auto-mobilis) un pat aukstais galds tiek godināts kā mākslas notikums. Un domu centrā viss kalpo dzīvesstilam un mūsu, “lietotāju“, atspoguļojumam, un industrijai.  




Mēs dzīvojam zvaigžņu tapšanas laikā, kur pamatmodelis ir justies piederīgam populārām aprindām ar sīko, bet būtisko piebildi – vēlmi papildināt šīs aprindas ar savu īpašo personisko piesitienu. Piemēram, mobilajam telefonam, bez šaubām, jābūt īpašumā, taču šī dzīvesstila atribūta stilīgā apliecinājuma izšķirošais faktors ir korpuss, krāsa un zvana tonis. ASV pastāv oficiālo iestāžu atzīts cilvēka vārds „rising star“ – „uzlecošā zvaigzne“. Superzvaigzne, super-talants tiek meklēts ne tikai ASV. Nu ja, ikviens šķiet vai vismaz iedomājas sevi esam ilgotā atklājuma priekšā, ceļā uz slavu. Vai vismaz cenšas atstāt labu iespaidu uz ikdienas skatuves. Ir tikai nedaudz jāpiepūlas. Piemēram, jāuzmeklē plastiskais ķirurgs vai tetovēšanas salons, t.i., jākonsultējas ar īstajiem skulpto-riem, kas personas īsteno pasaules redzējumu spēj realizēt vislabākajā inscenējumā. Šis vilnis aizsākās ar ķermeņa pārveidošanu, kas prasīja lielu disciplīnu un izturību, - ar „kultūrismu“, pašlaik tas kulminē „ķermeņa modifikācijā“. Tas, kas pirms aptuveni 10 gadiem kā „pēdējais modes kliedziens“ ar lozungu „protētika estētikas vietā“ modelēm modes skatēs tika piestiprināts kā šķietamas brūces un deformācijas, šodien ir neapstrīdama īstenība. Šīs „jaunās estētikas“ nēsātājam tas ir neatgriezenisks process, īstenots ar tetovējumu, pīrsinga, zemādas implantu utt. palīdzību. 

Skaļie toņi dominē, dziļumos apslēptais ir pārāk apgrūtinošs, ir vajadzīgs laiks, lai to iemācītos saprast. Un kāpēc gan nopūlēties, var taču arī bez tā. Lietām var pieiet pavirši, nepētīt un nerakties dziļumā, aplūkot tās no virspuses. Vai tad arī elektrību nelietojam, neko par to nezinot?! Tādējādi spēkā ir devīze – izmantot to mazumiņu, ko saprotam, turklāt tā, lai tas nes labumu. Kad vecais temats sevi izsmēlis, to taču var nomainīt.


„Anile“, 2013 - fragments
 
Šķiet, ka māksla līdzšinējā, klasiskajā izpratnē vairs neeksistē. Saskarsme ar mākslu, izņemot pāris laikmetīgās mākslas draugus – dažus izredzētos varoņus – , šķiet esam kļuvusi pārāk sarežģīta, turklāt laupa cilvēkam pašu dārgāko (līdzās veselībai) – laiku.




Mākslas objektu koncipēšana un izgatavošana atrodas vienās rokās. Tiek meklēts apslēptais, parasti savrup no vārdiskās fiksēšanas. Gala rezultātā radītāja un skatītāja priekšā atrodas skulptūra vai glezna, kas prezentē nevis faktus, bet gan stāstus, ko tie mūsos izraisa. Tieši tas pats notiek arī dizaina gadījumā, taču, atsakoties no oriģināla pretenzijas. Tomēr būtu jāuzdod jautājums arī par pašu oriģināla eksistenci, jo arī šis jēdziens ir pilnībā mainījies. Piemēram, dzīvie koncerti vairs netiek uztverti kā „dzīvie“, bet gan „citādi“... turklāt nevienprātīgi, jo tie atšķiras no CD, ko pierasts dzirdēt mājās. Pašos pamatos kaut kas ir mainījies – oriģināls kļūst par reprodukciju.

Dizainā un „brīvajā mākslā“ apvienojas intelektuālas, praktiskas, komerciālas un estētiskas intereses – materiāls, darināšanas veids un iekšējās sajūtas –, radot iespēju saturiskam baudījumam.
  
Ne tikai 20. gs. mākslā, bet arī dizainā ir konstatējama nebijusi daudzveidība. Taču abas jomas ietekmē arī pastāvīgi mainīgie lietotāju paradumi, jauni gaumes virzieni, dažādi mākslinieku, dizaineru un izgudrotāju komerciālie un ētiskie priekšnosacījumi. Sākotnēji attīstīts rūpnieciskās revolūcijas laikā kā koncepcijas izstrāde un noformējums produktu rūpnieciskās ražošanas vajadzībām, dizains tās uzplaukumu, šķiet, vēlas paust tehniskās revolūcijas ietvaros. Līdzās šim ievērojamajam tehnikas progresam jāuzsver arī reklāmas nozīme rūpniecībā. Tā vispirms rada vajadzību un modina to klientā. Reklāmas speciālisti izmanto zinātnes atziņas, piemēram, smadzeņu pētniecības jomā, lai ar to palīdzību panāktu, ka mēs vēlamo priekšstatu uztveram tieši tā, kā tas paredzēts. Tā nu mēs, lietojot vienu vai otru produktu, jūtamies viegli vai jauni. Iesaiņojums nosaka „personīgo“ dzīvesstilu. Nav brīnums, ka sponsori aizvien biežāk novēršas no kultūras un pievēršas taus-tāmākām lietām, piemēram, sportam (87% no visām sponsoru aktivitātēm), lai masveidā un nepastarpināti sasniegtu topošos klientus.

Dizains (arī māksla un amatniecība) vienmēr būtu jāaplūko attiecīgās sociālās, ekonomiskās, politiskās, kultūras un tehnoloģiju vides kontekstā. Šajā sakarā īpaši jāpiemin izskaistināšana jeb „stailings“. Stailings, nereti papildinošs dizaina risinājumu elements, tomēr ir atsevišķa disciplīna. Tas pievēršas virsmām, reflektē priekšmeta ārējo veidolu. Turpretī dizains pievēršas daudzslāņainu problēmu risināšanai, koncentrējas uz lietu būtību un tiecas pēc vienkāršošanas. Interesanti, ka stailingam priekšroka vienmēr dota ekonomiskā uzplaukuma laikos, savukārt dizains novērtēts recesijas periodos. Turība dzemdē alkas pēc stailinga (antiracionālisms), trūkums veicina funkcionālismu. Tagadējos laikos ziedu vītnes stīgo un zeļ uz visām virsmām – uz sporta krekliem, tapetēm, plakātiem un tetovējumos. Tāpat kā pirms vairāk nekā 100 gadiem jūgendstilā, kad no jauna tika veidotas veselas pilsētas un buržuāzija piedzīvoja uzplaukumu.



 
Mūsu laika patiesie interpreti jau sen vairs nav mākslas avangards, bet gan dizaineri. Dizains ne tikai apmierina lietošanas vērtības prasības, bet ar skiču palīdzību pirmām kārtām inscenē darbības un situācijas, atspoguļo mūsu dzīves izjūtu un dziļi caurvij mūsu visu ikdienu. Tas ir arī medijs, kas transportē un var mums tuvināt idejas, nostājas un vērtības, kā arī to, kas dizaineru izpratnē ir svarīgs saiknē starp priekšmetiem, lietotājiem un sabiedrību. Tādējādi dizains atspoguļo ne tikai indivīda raksturu un domāšanu, bet ir arī sabiedrības spoguļattēls kādā noteiktā laika periodā. Ja atgriežamies pie iepriekš minētā, vai to pašu varētu teikt arī par mākslas norisēm? Un vēlreiz pievēršoties kolekcionāram – jau ilgāku laiku patēriņa preces tiek veidotas tā, lai tās varētu pasniegt kā kultūras nesējus. Līdz ar to rodas kolekcionēšanas iespējas un patēriņš pārtop par ambiciozu kultūras tehniku. Šī procesa seismogrāfs ir aktuālās izsoles un izstādes.

„Aronel“, 2013 - fragments
 


Kas ir māksla? Atbilde uz šo jautājumu tiek izsvērta sabiedrības sniegtajos radošo izpausmju vērtējumos. Pagātnē dažādās sabiedrībās domājoši mākslinieki tika atbrīvoti no ikdienas darbiem, jo sabiedrība izprata un novērtēja viņu izstrādāto vīziju nozīmi tās dzīvē. Mūsdienās šo vadošo lomu pārņem industrija un tirgi, liekot lietā tehnikas instrumentus, jo mākslinieku vīzijas sabiedrībai jau sen vairs netiek piedā-vātas; varbūt protesti vai komentāri.



Katram indivīdam ir iespēja peldēt pret šo vispārīgo straumi. Tas nozīmē gribēt ieklausīties savā iekšējā klusumā, lai radošā veidā dažādos līmeņos spētu piepildīt savu dzīvi. Paša „straumi“ raksturo šādi principi:  



  * „Dīkstāve“ nepastāv, viss ir kustībā, ceļā. („No vienas esības cilvēks soļo tālāk  [..] pie citas [..], tas nozīmē, kļūstot citāds, nonāk labākā esībā, un no turienes – atkal citā.“ Mārtiņš Luters, 15. gs.).                                         

   * Mēs tiekam konfrontēti ar rosinošu aicinājumu: mūs „kaut kas“ skubina uzņemties risku, degt kvēlāk, darboties brīvāk; dzīvē izjust arī briesmas – līdzīgi kā alpīnismā vai ekstrēmajos sporta veidos. Tas viss gan ir saistīts ar risku, taču to ir vērts izdzīvot; tas ir pamudinājums apzināti gūt pieredzi. „Būtisks” nozīmē būt iedvesmotam un tapt apzinātam.

   * Savu apkārtējo vidi mēs seismogrāfiski varam uztvert caur savu „patību“ un būt aktīvs filtrs, lai ar izfiltrēto un „sagremoto“ atkal komunicētu ar sabiedrību. Sākumā minēto Gētes izteikumu papildina Akvīnas Toma (13. gs.) teiktais: „Lai kas arī tiktu uzņemts, tas tiek uzņemts uzņēmēja veidā.“

Tajā slēpjas mūsu vitālais spēks. Un mērķis ir vienkāršs: jautājumu veidošana balansa izjūtas veicināšanai caur personīgu aktivitāti. To varētu dēvēt arī par „harmonijas“ veidošanu dzīvē, ko vērts dzīvot.    

Haralds Jegodzienskis, 2013





„Odranem“, 2013 - fragments