Signe Meirāne



Foto Armands Meirāns

Signe ir jauna, enerģiska sieviete, kura pierāda, ka mērķtiecīgi darbojoties un darot darbu, kas sirdij sniedz prieku, IR iespējams gūt panākumus. Viņa- ar savām receptēm un viņas vīrs Armands- ar skaistajām ēdienu fotogrāfijām, iedvesmo un mudina dzīvot kvalitatīvāk, garšīgāk un baudāmāk.

Kad uzrunāju Signi, sakarā ar šo interviju, apsveicu viņu ar 2.izdoto pavārgrāmatu. Smieklīgi, jo tikai pāris dienas vēlāk, kādu citu interviju lasot, uzzināju, ka šī ir jau 3. viņas un vīra izdotā pavārgrāmata ( pirmā ir ‘Ēdiena un Vīna harmonija’). Tomēr ‘Gatavot un Baudīt’ bija mana pirmā Signes grāmata un, manuprāt, arī debijas grāmata viņai pašai, jo tieši ar to viņa tā pa īstam kļuva pamanīta. Protams, tagad ir vēlme pēc iespējas ātrāk atrast, izšķirstīt un iegādāt arī viņas pirmo pavārgrāmatu, kura ceru, ka vēl ir atrodama veikalu plauktos.


Sveika, Signe! Pirmkārt gribēju pateikt paldies, ka piekriti intervijai, jo Tu esi viena no tām sievietēm, kura mani patiesi iedvesmo. Ir izdota jau 3. pavārgrāmata! Es jūs ar vīru no sirds apsveicu! Ļausi sev nedaudz atpūsties vai prātā apsver jau idejas nākamajam projektam? 
Pati savu recepšu grāmatu pagaidām gan neizdošu, jo tiešām gribas atpūsties, veltīt laiku bērniem, vasarā aizbraukt brīvdienās (nevis rakstīt rakstus, cept un bildēt). Bet tas jau nenozīmē, ka sēdēšu mierā. Man laikam fiziski tas nav iespējams, jo dienās, kad nekas nav jādara, sākas stress. Tad nākas izdomāt, ko jaunu. Vai nu aizbraucam kaut kur ar bērniem, vai dārzā kaut ko stādu, ravēju un retinu, vai eju pastaigāties, skrienu un vingroju. Visvieglākais risinājums stresa noņemšanai ir gatavot ēst – cept kūkas, eksperimentēt. Traki, bet tā ir. Tomēr viena grāmata nākošgad mums būs. Kā jau minēju, ne ar manām, bet citu cilvēku,-mūsu mīļo Latvijas omu un opīšu, receptēm. Strādāju pie jaunā projekta “Mūsu mantojums”, kura ietvaros visā Latvijā meklējam omes un opīšus, kas gatavo. Tad pie viņiem braucam, bildējam, pierakstam receptes un to publicējam žurnālā “Četras sezonas.” Nākamā gada beigās izdosim grāmatu, kurā būs šo cilvēku dzīvesstāsti ar receptēm. Mums Latvijai svarīgām receptēm, kuras, ja tās nesavāksim, var pazust līdz ar mūsu senčiem (mana omīte aizgāja kopā ar savām receptēm).

Precīzi neatceros, bet, ja nemaldos tās bija Ziemassvētku vakariņas uz kurām sen atpakaļ (vēl vidusskolā) biji ielūgusi savus draugus un saldajā biji pagatavojusi Ziemassvētku kūku, kura bija jāgatavo vismaz mēnesi iepriekš. Galds bija brīnišķīgi klāts un Tu jau tajā laikā savus draugus mācēji skaisti uzņemt. Vai gatavošana ir Tava sirdslieta no bērnības? 
Jā, atceros to reizi. Tas laikam man ir gēnos – gatavot, runāt par ēdienu, ēst un iepriecināt citus. Es dievinu, kad varu noorganizēt svētkus, izdomāt līdz pēdējam sīkumam, kā klāšu galdu, ko pasniegšu. Mana mamma saka, ka pat laikā, kad gatavojos Ziemassvētkiem, kas daudziem cilvēkiem ir stress, es esmu mierīga. Viņai ir taisnība – es šo procesu izbaudu. Ziemassvētkiem sāku gatavoties jau septembrī, kad plānoju dāvanas – īpaši piedomāju, ko katram vēlos pasniegt. Oktobrī vai novembrī gatavoju Ziemassvētku kūku, ko pasniedzu arī vidusskolā. Tuvojoties svētkiem nemitīgi kaut ko cepu un vēl arvien uzskatu, ka foršākās dāvanas ir tās, kuras esmu uzcepusi pati. Jā, tas laikam ir gēnos un man ir palaimējies to gēnu atklāt un attīstīt. 

Tu bieži piemini mammu savos sasniegumos. Vai bērnībā viņa bieži gatavoja un, kas ir Tavi mīļākie viņas gatavotie ēdieni? Kā ir pašreiz- vai Tu vēl kādreiz mēdz viņai uzzvanīt un uzprasīt „Mam, kā taisa to un to..” :) vai šobrīd lomas tomēr ir mainījušās?
Oi, pašreiz tās lomas ir mainījušās, izņemot, ja gatavoju kādu senu ēdienu no viņas recepšu klades. Šodien viņa saka, ka padoms esot jāprasa man. Bet tas ir fakts, ka tieši mamma manī ir atraisījusi šo vēlmi pēc ēst gatavošanas, jo, cik atceros, viņa vienmēr ļāva man palīdzēt virtuvē, pēc manis mazgāja traukus un nedusmojās, ja kaut ko izdarīju ne tā.

Ja man jānosauc, kas no viņas gatavotā man garšoja visvairāk, tad tie noteikti bija vairāki ēdieni. Piektdienas kūka ar olbaltuma cepurīti, - to viņa cepa gandrīz katru piektdienu. Vēl man patika adžikas vista. Atceros, ka svētkos viņa vienmēr gatavoja frī kartupeļus, bet tādus kas bija sadalīti četrās daļās. Un protams svētkos vienmēr bija dievīgā medus kūka, pīrādziņi un piparkūkas. 



Visi zina, ka Signe Meirāne lieliski gatavo, mīl un prot pasniegt ēdienu un ir vairāku grāmatu autore, bet, kas Tu esi pēc profesijas? Vai ēst gatavošana ir arī Tava profesija vai tomēr sirdslieta?  
Nē, pēc profesijas esmu komunikāciju speciālists. Bet šī izglītība nāca GRŪTI. Desmit gadi-viens nabaga bakalaura grāds, ko uzsāku Igaunijā Concordia University, bet sapratu, ka tā nav mana lieta. Atbraucu uz Latviju, sāku strādāt, paņēmu akadēmisko, bet tad sapratu, ka mācības ir jāpabeidz. Tam visam pa vidu gan man bija divas salīdzinoši bīstamas grūtniecības un, kad tās bija galā, pabeidzu Latvijas Universitāti. Atceros, kā diploma saņemšanas dienā iznācu no Aulas un raudāju. Bija tāds lepnums un miers, ka tas beidzot ir paveikts. Bija lieliska padarīta darba sajūta. Starpposmā strādāju mārketingā, par viesmīli dažādos restorānos un vēl tuvāk patiesībai – par vīna zīmola vadītāju lielā kompānijā. Un tad nāca laiks, kad ar vīru sapratām – jātaisa portāls. 

Pastāsti par laiku, kad sāka tapt portāls un, kā Tu līdz šai idejai nonāci?
Ideja kā tāda dzima 2008. gadā, kad biju mājās ar meitiņu, dekrētā. Jau tad rakstīju žurnālam “Labu apetīti”. Man bieži vakaros zvanīja draugi, lai uzzinātu, kādos grādos cept to un šo. Zvanīja pat no veikala, lai saprastu, ko pirkt, un vienā reizē sapratu – nav mums tādas vietas, kur cilvēkiem uzzināt visu šo informāciju vienuviet. Ir žurnāli, bet tajos ir maz informācijas un tā nav viegli atrodama. Tā radās portāls. Gadu dzīvojām tikai domu par to un labi, ka tā, jo pirmajā versijā bija pārāk liels haoss. Tā gadās, kad ir ideja un gribas visu. Pēc gada uznāca krīze, Armandam (viņš ir rūpnieciskais dizainers) mēneša laikā atteica daudzus projektus un tas bija kā grūdiens, jo tajā laikā arī gaidīju otro meitiņu. Viss sākās 2009. gada septembrī uzreiz pēc otrās meitas piedzimšanas. Tas bija reizē traks un īpašs laiks. Strādājām mājās līdz četriem naktī, cēlos 7:00, un starp bērniem un foto sesijām, ēdieniem un visu pārējo tā arī dzīvojām. Četri mēneši bija ekstrēmi, bet tad pamazām tas trakums pierima. Jāatzīst gan, ka tāda īsta miera mums nav praktiski nekad – skrienam visu laiku. Bet tas skrējiens ir ļoti foršs. 

 
Tavs vīrs Armands ir viens no Latvijas spēcīgākajiem ēdienu fotogrāfiem un arī Tavu projektu līdzautors, jo ir sabildējis visas skaistās bildes, kuras ļauj Tevis piedāvātās receptes un idejas izbaudīt pilnībā... Nevilšus rodas jautājums- vai jūs kopā saveda mīlestība uz ēdienu? :)  
Varētu teikt, ka jā, jo sākumā tas bija temats, par ko varējām runāt daudz un dikti. Nav gluži tā, ka ēdiens bija galvenais iemesls, bet domāju, ka mūsu attiecībās, tāpat kā daudzās citās – gan pāru, gan biznesa, zināšanas par ēdienu palīdz. Armands gan saka, ka es esot viņu “paņēmusi” ar savu Ziemassvētku dāvanu, kurā bija pašcepti vairāku veidu cepumi un kafijas pupiņas šokolādē. Viņš stāsta, ka pagaršojis tās un sapratis – jā, ir! Bet vispār mēs satikāmies kopīgā daba vietā un mums bija dienesta romāns. :)

Vai Armands arī labi gatavo, vai jūsu ģimenē virtuve tomēr ir Tava teritorija?  
Armands perfekti cep sourdough maizi. Šim procesam nepieciešamas desmit dienas, kamēr veidojas dabīgs ieraugs, tad vēl dažas, lai pagatavotu atsevišķus posmus un, tad vesela diena, lai nonāktu līdz maizei. Tādai, kurai ir kraukšķīga garoza, bet vidus ar lieliem caurumiem un sulīgs. Tas, piemēram, ir process, kas man ļoti nepatīk, bet viņš to dievina. Tāpat Armands perfekti gatavo sēnes. Meistars. Bet kopumā – viņš gatavo ļoti labi un, ja meitas paliek ar viņu mājās vienas, zinu, ka būs super maltīte, nevis junkfood (neveselīgas uzkodas). 

Man ārkārtīgi patīk gatavot, bet, kad neturos pie kādas konkrētas receptes un mēģinu improvizēt- tā gandrīz vienmēr ir izgāšanās. :) Vai Tu ‘improvizējot’ pieturies pie kādiem noteikumiem, vai, meklējot jaunus garšas risinājumus, tomēr paļaujies uz savu intuīciju? Ir noteikumi pie kuriem ir jāpieturas, piemēram, lai gaļa būtu kaut vai sakožama. ;) Bet kopumā, es personīgi, nekādi nevaru pieturēties pie receptes pat, ja iepriekš sev apsolos, ka neko nemainīšu. :) 

Sviests, saldais krējums, izmeklēts siers, sāls, cukurs, milti, maize... – šie produkti nu nekādi neiekļaujas veselīgo produktu sarakstā, bet nenoliedzami piedod ēdienam neatvairāmu garšu un aromātu. Ja Tev nebūtu tik labi gēni, vai tas liktu Tev atteikties no ēdiena baudīšanas?
Tas ir sarežģīts jautājums. Man liekas, ka neatteiktos, kaut gan- kas zina. Skaidrs ir viens, ja grib ēst un garšīgi ēst, tad ir daudz jākustas. Es ļoti daudz staigāju – ja vien var, eju visur ar kājām. Es skrienu, nodarbojos ar jogu. Ja esam ceļojumos, tad vienmēr pārvietojamies ar kājām. Piemēram, Parīzē visu centru esam izstaigājuši ar kājām un tajā pašā laikā ēdam visu pēc kārtas. Kad atgriežamies mājās, esam ar vienu vai diviem kg mīnusā, tāpēc, ka nostaigāti tiek daudzi kilometri. Protams, ka gēni dara savu, bet es domāju, ka gēnus arī var apmānīt. ;) Un maize ne visa ir slikti. Jāzina kā, kad un ar ko. ;) 




Es iztēlojos kā visu laiku rosies virtuvē, kas visticamāk tā arī ir, ja ņem vērā, ka Tu paspēj ne tikai izdot žurnālu un vadīt portālu, bet arī gada laikā ‘uzcept’ biezu, skaistu recepšu grāmatu. Vai jūsu bērni labprāt iesaistās gatavošanās procesā?  

O, jā, manas meitas visu laiku grib palīdzēt un es ļauju. Ir reizes, kad (lai nebūtu strīdi) es ļauju viņai katrai cept savu kūku, nevis vienu kopēju. Piemēram, salātus es viņām iemācīju ēst pavisam vienkārši. Nopirkām salātu žāvētāju un katru reizi, kad ļāvu meitenēm pašām to griezt, viņas ēda salātus. Un šodien, savos 4 un 6 gados, viņas katru vakaru ēd svaigos salātus ar olīveļļu. Cenšos vienmēr ļaut viņām iesaistīties gatavošanas procesā, protams, ir reizes, kad pie sevis skaitu “viss būs labi, viss būs labi”,  jo nervi jau netur, bet jāļauj ir. 
Vai Tu kaut ko diedzē un audzē arī pati?  
Pati neko nediedzēju, man tas nepatīk. Man vispār nepatīk mājas telpaugi, kas aug zemē un ir jālaista. Visi nomirst. Bet laukos man ir dārzs, kurā audzēju visu ko (un ome ravē) – krāsainos burkānus un bietes, garšaugus un daudz ko citu. 


Foto Armands Meirāns @ Paris

Tu daudz ceļo. Esmu lasījusi Tavus ceļojuma aprakstus cetrassezonas.lv mājaslapā – mani sajūsmina, cik garšīgi un sulīgi tie ir, un visjaukākais, ka tajos netrūkst arī sava daļa humora :) Pastāsti, kas nosaka Tavu ceļojumu galamērķi - vai tas vienmēr ir ēdiens? :) Un vai Tev ir kāds sapņu galamērķis, kur vēlies nokļūt?  
Tas ir apvienojums. Ēdiens ir obligāti. Tad vietas, ko vēlamies redzēt. Un trešais, tik pat svarīgais – tas, ka uz vietas ir vietējie iedzīvotāji, kas var parādīt lokālās vietas. Braukt un sekot lielajiem ceļvežiem nav jēgas, vajag kādu vietējo, kurš zina, kur jāiet un, kur nav vērts. Kad braucām uz Kaliforniju, sastādīju sarakstu ar vietām, par kurām biju lasījusi dažādos blogos, mājas lapās un ceļvežos. Aizsūtīju to savai draudzenei, kas ir vīna blogere, un viņa vairāk kā pusi izsvītroja sakot, ka tas ir tikai tūristiem. Nebūtu viņas, tā arī to īsto sajūtu nenoķertu. Tāpat bija ar Reimsu Šampaņā. Bijām divas reizes. Pirmajā- 3 mēnešus veicu izmeklēšanu. Likās – jā, ir! Trešajā reizē, kad aizbraucu un palikām pie draugu vecākiem, viņi parādīja, kas ir īstā Reimsa. Un tā nebija tā pati, ko mūsuprāt zinājām. Un tas viss tikai tāpēc, ka bija vietējie cilvēki, kas pastāstīja un parādīja. Tagad, pat tad, ja mums ir kāda vieta, kas interesē, bet nav zināmu vietējo, nebraucam. Tad labāk izvēlēties ko citu.
  
Foto Armands Meirāns @ California

Jūsu bērni mācās franču skoliņā. Zinu, ka Francija ir Tev sirdij tuva. Vai pieļaujat domu kādā jaukā dienā pārcelties uz dzīvi tur un varbūt atvērt kādu mazu restorāniņu. 
Es kādu dienu vēlētos tur doties, lai pamācītos. Ļoti gribētos gūt jaunu pieredzi kādā foršā kulinārijas skolā. Plus, gribētu, lai bērniem ir iespēja uzzināt ko jaunu,- tā būtu lieliska pieredze. Bet nezinu vai tur taisītu restorānu. Labāk gribētu saimniecību , piemēram, vīna vai olīvu plantācijas un spiest olīveļļu. :)

Ja mēs atskaitām visu, kas saistās ar ēdiena gatavošanu un baudīšanu, kas ir citas Tavas sirdslietas? Tu tomēr esi divu bērnu māmiņa un aktīva sieviete, kā Tu atgūsti mieru un līdzsvaru savā ikdienā?  
Joga, skriešana, labas filmas, ceļošana (tas uzlādē), grāmatas un sarunas ar draugiem. Un, protams, man ļoti patīk SPA.

Tava mamma ir moderno deju pasniedzēja un Tu pati esi ilgu laiku dejojusi, vai dejošanas nepietrūkst?  
Nē, necik. Tas laiks ir pagājis un, tā kā man beigās gāja grūti, jo bija dažas veselības problēmas, tad tas pielika punktu. Negribas necik.

Foto Armands Meirāns

Iztēlojies- Tu esi uz vienu vakaru atbrīvota no visiem pienākumiem. Kāds būtu Tavs ideālais meiteņu vakars?  
Ar vakariņām mājās, skanot džezam un baudot labu vīnu. Un, protams, sarunājoties. 

Vai Tev piemīt kādas sievišķīgas vājības?   
Sāku tās atklāt un tas nav droši – drēbes, rotas, kurpes un SPA. Līdzīgi kā daudzām sievietēm.

Tu iedvesmo citus dzīvot skaisti un baudīt ēdienu ar visām savām maņām, bet, kas Tevi pašu visvairāk iedvesmo? 
Mani iedvesmo viss. Eju pa veikalu, veros visapkārt un tas mani iedvesmo. Skatos uz bērniem un iedvesmojos. Eju pa ielu – iedvesmojos. Ir tik daudz kas! Bet visvairāk iedvesmu gūstu ceļojot. Tas paver pilnīgi jaunas sajūtas, skatus, garšas un smaržas.

Foto Ieva Salmane

Tuvojas Ziemassvētki. Zinu, ka arī Tev šis laiks ir mīļš un nozīmīgs. Pastāsti, kā jūsu ģimene svin šos svētkus? Es nešaubos, ka galds ir pasakaini skaisti klāts, bet vai ir kādas citas tradīcijas, kas jūsu ģimenei ir nozīmīgas? Varbūt bērniem ir kādas īpašas aktivitātes vai pārsteigumi?  
Mums viss sākas jau pirmajā decembrī, kad  mājās parādās Adventes kalendārs. Kopš šī gada esmu izlēmusi, ka gatavošu to pati. Piektajā decembrī, kas ir Niklāva diena, vakarā zeķēs tiek liktas vēstules, kuras (ja bērns bijis labs) naktī Niklāvs atnāk, paņem un aiznes Ziemassvētku vecītim. To vietā viņš atstāj saldumus. Un tad nāk svētku laiks. Ziemassvētkos man pats svarīgākais ir sanākt kopā un mierīgi paēst, parunāties, ļaut bērniem šo vakaru izbaudīt. Mums nav citu tradīciju – spēļu vai kas tamlīdzīgs. Man gribas mieru. Un tad divdesmit piektajā datumā Salatētis vienmēr ir atnesis dāvanas un, tad ir ilgais rīts pie egles, gardas vēlās brokastis un miers. Visbiežāk skatāmies "Viens pats mājās."

Kā šogad rotāsiet savu svētku eglīti? 
Ar sarkanām un zelta bumbām. Šogad veikalā “Shishi” iegādājos jaunas bumbas – samta, izšūtas un stikla ar smalkiem ornamentiem. Cerams, ka šīs izdzīvos vēl ilgi un varēšu tās nodot mantojumā, kā man mantojumā nodeva mana ome. 


Tevis veidotā portāla, žurnāla un pavārgrāmatu galvenā sakne un ideja slēpjas sezonalitātē. Vai gadalaiki iespaido Tavu mūzikas izvēli? Kāda mūzika Tevi iedvesmo gatavojoties Ziemassvētkiem?  
Jā, iespaido, pat ļoti. Armandam par nelaimi, es Ziemassvētku dziesmas sāku klausīties jau novembrī. Pirmajos gados viņš ieķēra nelielu stresu, bet tagad jau pieradis. Un nav jau izvēles, jo meitas ir visas manī – arī “ķertas” uz Ziemassvētkiem, mūziku, dekoriem utt. Klausos dažādu mūziku– vecos Frank Sinatra, Ella Fitzgerald, Nat King Cole ierakstus, tāpat Michel Bubble un Diana Krall, arī Mary J. Blige un vēl daudzus. Visu nosaka diena. ;) 




Ar ko plāno lutināt savu ģimeni Ziemassvētkos? Vai arī šogad gatavosi savu tradicionālo svētku meduskūku?   
Jā, tā būs mana kūka no pagājušā gada grāmatas. Būs zoss vai pīle – nevaru izlemt, noteikti sautēti kāposti, pīrāgi un zirņi. Tie ir Ziemassvētku ēdieni, kuras nemainu. Svētku ziņā esmu klasiska. Kaut kas jauns varbūt būs uzkodās un piedevās, bet, manuprāt, šie ir svētki, kad ēdienkartē prasās ieturēt klasiku. Pārējā gadā, tad var eksperimentēt. Noteikti būs šampanietis!

Dāvanu pirkšana Tev ir nozīmīgs rituāls, kad pie sevis piedomā par katru, kuram tā tiks pasniegta un par prieku, ko tā varētu sniegt. Bet pačuksti, lūdzu, pēc kāda principa jūsu ģimenē tiek izvēlētas dāvanas bērniem? Viņiem noteikti ir savi sapņu rotaļu varoņi un princeses... Vai Tu ļaujies svētku trakumam, vai tomēr dāvanas mazajiem izvēlies ar apdomu? 
Nu, ar bērniem ir vienkārši – viņiem ir saraksts, ko viņi vēlas, un par to parūpējas Ziemassvētku vecītis. Tur jau mēs neko. :)

Es vēlos novēlēt siltus un mīļus jūsu ģimenei šos svētkus! :) Varbūt arī tev ir kas tāds, ko Tu vēlētos novēlēt saviem lasītājiem, līdzjutējiem un vienkārši ēdiena baudītājiem?
Mums var būt viss, bet ja nav ģimenes, mīlestības un tās īpašās siltuma un māju sajūtas, tad pārējais zaudē savu nozīmi. Tāpēc novēlu, lai katram no jums ir TĀ sajūta un TIE cilvēki, kas piepilda. Un, ja šādi cilvēki ir, tad pie tiem ir jāturas un ar tiem kopā ir jābūt un jābauda. Ikdiena un svētki. Mazi mirkļi un lieli. Jānovērtē!















No comments:

Post a Comment