Sandijs Lūsēns


Foto Laura Lūsēna


Vārds: Sandijs Lūsēns
Nodarbošanās: Radošais direktors reklāmas aģentūrā IDEA

Kad sāku gatavoties intervijai par nesen klajā nākušā „Mamma dzied un Tētis dzied” šūpuļdziesmu albuma, apsvēru domu abus projekta autorus intervēt kopā, bet tad sapratu, ka tas nebūtu tas. Kaut arī Sandijs ar Danu kopā ir lielisks tandēms, viņi katrs par sevi ir pārāk lielas personības- katrs ar savu īpašu redzējumu uz pasauli un lietām, tāpēc nolēmu veidot divas intervijas – divus stāstus.
Manuprāt Sandijs ir viens no tiem cilvēkiem, kas ir īstajā vietā un īstajā laikā. Viņam patīk provocēt, viņš nebaidās uzdot tiešus jautājumus un, kaut arī var veidoties priekšstats, ka viņš savā jomā zin visu, viņš neapstājas savā radošajā izaugsmē un vienmēr ir svaigu ideju un konceptu meklējumos. Domāju, tieši tas padara viņu par tik labu reklāmas speciālistu, šajā mainīgajā laikā, kad nekas nestāv uz vietas un vienmēr ir jābūt soli priekšā. 

Čau, Sandij! Būšu atklāta, kad sāku rakstīt savu blogu un sadaļu PEOPLE, neticēju, ka kādu dienu arī Tu varētu piekrist intervijai ar mani. :) Man prieks, ka tas ir noticis un manā feminine lifestyle blogā beidzot ir iespēja ieraudzīt kādu riktīgu vīriešu dzimtas pārstāvi. :)
Es arī neticēju, bet tā nu ir noticis un labi ka tā...

Vēlos Tevi apsveikt ar pabeigto šūpuļdziesmu albuma projektu! Kādas Tev pašam ir sajūtas par padarīto?
Sajūtas ir divējādas – no vienas puses ir labi, ka tas pabeigts, no otras puses, tikko kā pabeidzām, tā uzreiz likās, ka varēja labāk... Bet zini kā ir – taisot visu laiku labāk un labāk, tā var arī nepabeigt nekad. Tā kā, acīmredzot, uz to brīdi tas bija labākais ko varējām.


Lasi interviju ar Sandija sievu Danu šeit un uzzini vairāk par šūpuļdziesmu albuma "Mamma dzied un Tētis dzied" tapšanu, kā arī, kur to ir iespējams iegādāties!


Tu spēlē dažādus mūzikas instrumentus. Kāda loma Tavā dzīvē ir bijusi un ir mūzikai?
Liela un laikam arī zīmīga. Es padsmit gados biju sastrīdējies ar vecākiem, kādu brīdi nedzīvoju mājās un, lai pierādītu, ka es kaut ko spēju izdarīt arī bez viņiem, iestājos bērnu mūzikas skolā un sāku spēlēt ģitāru. Sapratu, ja kaut ko gribu, tad varu. Astoņpadsmit gados man bija sakrāti tūkstoš rubuļi Jawai, bet tā vietā, lai nopirktu moci es izvēlējos nopirkt elektrisko ģitāru un spēlēju ballītēs. Un tā visu laiku man bija ko darīt, bija jātrenē pirksti, jāmēģina, nedrīkstēju tik daudz dzert, lai varētu kaut ko nospēlēt un rezultātā es nekļuvu par huligānu, lai gan iespējas un potenciāls bija.
Tad vidusskolā, kopā ar Andri Legzdiņu uzvarējām konkursā “Ko tu proti?”, kas notika Rīgas pionieru pilī- tagadējā prezidenta pilī, tieši tai dienā, kad notika lielā atmodas laika sanākšana krastmalā. Mums tad kā uzvarētājiem bija tas gods pirmo reizi kopā ar Ēvaldu Valteru uzvilkt pils torņa mastā Latvijas karogu.
Tagad ik pa brīdim es uzrakstu mūziku savām reklāmām, jo reizēm ir tā, ka tu iedod mūziku uzrakstīt profesionālam komponistam, noklausies, it kā viss ir pareizi, bet nu kaut kas nav. Tomēr, tu pats to ideju esi izdomājis, klipu uzfilmējis un jūti, ko vislabāk tai bildei vajag... Tad sēžos pie kompīša un pa naktīm klimperēju...

Cik būtiski tavuprāt ir atraisīt bērna muzikalitāti?
Tas ir svarīgi. Jo mūzikā ir milzīga maģija- tā spēj iedvesmot, aizraut, mainīt garastāvokli. Mācoties mūziku vienlaicīgi tiek trenētas abas smadzeņu puslodes, jo no vienas puses tā ir pilnīga matemātika, kas attīsta kreiso puslodi, no otras- pilnīgi radoša štelle, kas trenē kreativitāti. Un interesanti, ka pilnīgi pareizi matemātiski veidota mūzika nav interesanta, savukārt tikai radoši veidota mūzika vienā brīdī vairs nav baudāma.

Nilū un Mūna (Sandija un Danas meitas) mācās mūsdienīgā skolā, kas darbojas pēc Montessori pedagoģiskā principa. Kāda ir bijusi Tevis paša skolas pieredze un, vai mūsdienās tas ir risks vai nepieciešamība sūtīt bērnu šādās cita veida skolās?
Es mācījos salīdzinoši mazā skolā Durbē, citā laikmetā, kur manuprāt skolas vide nebija tik nežēlīga un merkantila. Tur nebija svarīgi cik dārgas drēbes tev ir mugurā un kas ir tavi vecāki. Bet tas, kas man principā nepatīk tradicionālā izglītības sistēmā ir, ka tā trenē īslaicīgi apgūt kaut kādu informācijas apjomu, bez sapratnes vai izpratnes par lietu kārtību un tālāku apgūto zināšanu izmantošanu. Kurš no mums atceras kādu ķīmijas formulu vai fizikā skolotu sakarību? Kā tas var būt, ka sešus gadus mācoties ķīmiju cilvēks neprot izvārīt ziepes vai izdzīt kandžu? Tāpēc es riktīgi nopriecājos, kad uzzinājām par Brīvo skolu, kur, pirmkārt, bērni var būt brīvi savās izpausmēs un, otrkārt, viņiem māca lietas izprast, nevis tikai atcerēties un iekalt.

 Foto Laura Lūsēna


Tava dzimtā pilsēta ir Durbe. Kādas ir sajūtas apciemojot vēja pilsētu –Liepāju? Vai sirdī vēl joprojām esi liepājnieks?
Jā, esmu reizēm Līgutnieks, reizēm Durbenieks un reizēm arī Liepājnieks. Tad vēl arī Rīdzinieks un Ikšķilnieks. Katra no vietām, kur esmu pavadījis daļu dzīves ir ar kaut ko īpaša. Liepāja man joprojām ir vieta, kur noraut širmi un pāris dienas padzīvot pilnīgā rokenrolā.

Pastāsti par laiku, kad pārvācies dzīvot uz Rīgu. Kā Tev, lauku puisim no mazpilsētas, radās ideja un pārliecība, ka reklāma un mārketings ir tieši tas ar ko vēlies nodarboties? Vai bija vēl kāda alternatīva, ko tajā laikā apsvēri?
Es strādāju reklāmā jau veselu mūžību. Mācījos Latvijas Universitātē par zīmēšanas un darbmācības skolotāju kādā 1994.gadā, kad Dienas Biznesā izlasīju rakstu par to, ka Latvijā sāk veidoties jauna nozare- reklāma un viss būtu labi, tikai trūkst radošo cilvēku. Piezvanīju un teicu, ka jautājums atrisināts- redz kur es esmu. Tā es sāku, sapratu, ka neko citu negribu, ka skolotājs no manis nebūs, ka reklāmu veidošana ir ārkārtīgi interesanta, jo katru dienu ir kaut kas pilnīgi jauns un svaigs jāizgudro, ka tas ir priekš manis un te nu es esmu- strādāju reklāmā līdz pat šai dienai ilgi un laimīgi.
1999.gadā, kad man bija apnicis strādāt citās reklāmas aģentūrās un likās, ka pats jau zinu visu labāk, nodibināju savu aģentūru Shakalis. Pēc tam tā pārtapa par Euro RSCG Riga un tagad ir IDEA ar visām 14 IDEA Group aģentūrām Latvijā, Lietuvā un Igaunijā.

Kur tajā laikā ņēmāt finanses, lai atvērtu biroju? Un cik daudz darbinieku sākotnēji tajā darbojās?
Kāds tur birojs? Aizņēmos no mammas naudu, nopirku pirmo Macintoshu un divatā ar pirmo sievu Ziepniekkalna dzīvoklī kaut ko tur čubinājām. Tad sapratu, ka tā nebūs aršana un kopā ar tipogrāfiju noīrējām pirmās telpas. Mums bija telpas, bija vēl divi darbinieki, bet nebija pat galdu un krēslu. Smieklīgi, bet pirmo nedēļu strādājām guļot uz grīdas... Tad izrādījās, ka mūsu izmēram telpas ir daudz par lielu, sākotnējie plāni nereāli un iekūlāmies pirmajos parādos. Sapratu, ka kaut kas ir jāmaina.... mainījāmies un soli pa solītim kaut kā lēnā garā kūlāmies uz priekšu.

Foto Laura Lūsēna


Kas bija jūsu pirmais klients? Vai darbības sākumā ir gadījies arī kāds neveiksmīgs projekts?
Viens no pirmajiem varētu būt LU Optometrijas centrs jeb Pasaules Optika. Labas atmiņas man ir par to sadarbības laiku... Taisījām viņiem ļoti daudz radio reklāmu... un jā, tagad kādu gadu atpakaļ pie mums strādāja kāds tekstu rakstītājs, kurš dzirdu, pie sevis sāk dungot 15 gadus atpakaļ izskanējušu manis taisītu Pasaules Optikas radio reklāmu. Sirds sasila....ka tik ilgus gadus cilvēks atceras...
Bet runājot par neveiksmīgiem projektiem, jāsaka, ka ar laiku sapratu- tādi bija, ir un būs visu laiku. No tā nevajag taisīt drāmu, vajag mācēt ar to domu sadzīvot un pats galvenais adekvāti un cieņpilni reaģēt, nebojājot dzīvi sev un apkārtējiem. Jāskatās uz priekšu, ir vēl tik daudz ko ir darīt...

Kas, tavuprāt, ir tā veiksmes formula, kas ļāvusi jūsu biznesam attīstīties līdz tādiem apmēriem, kādi tie ir šobrīd?
Man liekas, ka godīgums pašiem pret sevi, pret to ko mēs darām. Mēs neshēmojam, nemuhļījam. Es, piemēram, nevaru lišķīgi bārstīt komplimentus cilvēkam, kas man nepatīk, tikai tāpēc, lai dabūtu biznesu. Vai arī pārdot ideju, kurai pats līdz galam neticu....


Foto Laura Lūsēna


Zinu, ka ik pa mirklim pieķeries pie filmu scenāriju rakstīšanas. Vai redzi, kad varētu pienākt brīdis, kad Tu varētu ar to sākt nodarboties nopietnāk? Kādiem būtu jābūt priekšnoteikumiem, lai Tu varētu uzfilmēt labu filmu?
Ai, nu tas man liekas ir visu radošo puišeļu sapnis- uzfilmēt filmu. Esmu uzrakstījis pusotru scenāriju un tikko kādu pabeidzu, tā tas vairs neliekas gana labs. Uzrakstīšu kādus desmit un tad, varbūt, viens būs lietojams. Bet par pašu filmēšanu runājot, ir skaidrs, ka, lai būtu tāds līmenis kā es gribu, vajag daudz naudas. Nu nepatīk man tas mūsdienu latviešu kino, neredzu tur ne labu scenāriju, ne aktierspēli, ne tehnisko izpildījumu. Ar laiku uzrakstīšu labu scenāriju, dabūšu naudu un tad arī pēc kādiem gadiem 8 filmēšu. Tad arī spēlēšu vairāk mūziku, ierakstīšu albumu un visticamāk pavadīšu mazāk laika reklāmas darbā...

Daudzi zina, ka esi veiksmīgs reklāmas speciālists, bet ne visi, ka sirdī esi izgudrotājs. Kur Tevī rodas šīs idejas?
Izgudrotājs ir drusku par skaļu teikts, tas kaut kā tomēr ir baigi nopietni. Bet jā, man patīk izgudrot. Īstenībā jau tas ir ļoti tuvu tam radošā direktora darbam. Un, kad smadzenes uztrenējas izdomāt, es pat teiktu, ka to procesu īsti nevar apturēt. Pats svarīgākais ir uzdot jautājumu vai radīt problēmsituāciju, kas jāatrisina un tad arī prāts sāk darboties. Grūtākais ir uzdot sev uzdevumu- kas jāizgudro?

Tu esi skeptisks pret ezotēriku, kaut arī vairāki Latvijā zināmi gaišreģi un dziednieki ir norādījuši, ka Tev ir lielas spējas, kuras vajadzētu attīstīt. Kādas ir Tavas pārdomas šajā jautājumā?
Vēl nav laiks. Tā ir reizē arī liela nasta. Uzņemties citu cilvēku rūpes, slimības, ciešanas- patreiz es to negribu. Esmu laimīgs tāds, kā esmu. Bet kas zin, varbūt kādā brīdī domāšu citādāk, tad jau redzēs. Zinu, ka to varu.
 Sandija darinātais skapis bērnistabai

Aiz Tavas ārēji bravūrīgās dabas slēpjas cilvēks, kurš vienmēr ir gatavs citiem palīdzēt. Ja man būtu jānosauc Tavas labās īpašības, tad izpalīdzīgs noteikti būtu pirmā no tām. Kas dzīvē ir Tavs atbalsts?
Mans atbalsts ir tas, ko es atbalstu. Cilvēks var būt laimīgs tikai tad, kad cilvēki viņam apkārt ir laimīgi. Manuprāt, tas ir tieši tik vienkārši.

Tu esi bijis eksotiskos ceļojumos dažādās pasaules vietās. No kurienes Tev palikušas visspilgtākās atmiņas, kur Tu vēlētos atgriezties un uz kādām jaunām, nebijušām vietām doties?
Uz Taizemi es laikam varētu vēl atgriezties un atgriezties. Bet, manuprāt, tas nebūtu godīgi pret visām pārējām vēl neapgūtajām vietām Pasaulē. Tuvākajā nākotnē gribētu nokļūt Filipīnās, Austrālijā, Jaunzēlandē, Venecuēlā, Peru, Čīlē u.t.t. Man patīk ceļot, apgūt jaunas vietas, piedzīvot ko jaunu.

Kuri ir tie brīži, kad jūties vislaimīgākais?
15 sekundes pirms seksa un 5 pēc.

Tu esi lielisks pavārs! Kas ir Tava specialitāte un vai neesi domājis par sava restorāniņa atvēršanu?
Pa retam man patīk viss kaut ko gatavot, tai skaitā taizemiešu ēdienus. Jā, un esam ar Danu arī runājuši, ka gribētu kādreiz tādu mazu mājas restorāniņu uztaisīt. Bet pagaidām vēl ir citi plāni un restorānam mazliet jāpagaida.

 Sandija veidots dekoratīvs koka trauks



Vedot biznesa pārrunas, noteikti esi pabijis gandrīz visās Rīgas ēstuvēs. Kuras ir Tavas iecienītākās un, kas ir Tavi galvenie vērtēšanas kritēriji?
Man patīk, kā gatavo Bergā un Vincentā. Mani iepriecina tas, ka pavārs izprot ēdienu, nevis tikai atkārto recepti.

Ko Tu varētu novēlēt citiem jauniem reklāmistiem, kuri tikko tikai sākuši vai vēl taisās sākt darboties šajā jomā?
Nesāciet un jūs to nožēlosiet. Bet, ja pamēģināsiet- atpakaļceļa vairs nebūs...














1 comment:

  1. PATĪK STĀSTS PAR KAROGU UN VALTERU, ATGĀDINA VECTĒVA STĀSTUS, KĀ CĪNĪJIES KOPĀ AR ĻEŅINU, UN KAD ĻEŅINS TICIS IEVAINOTS, VIŅŠ VECTĒVAM NODEVIS KAROGU!

    ReplyDelete