Dana Podkalne - Lūsēna



Foto: Laura Lūsēna

Vārds: Dana Podkalne – Lūsēna
Nodarbošanās: Modes dizainere, veido stilu dažādiem komerciāliem projektiem un reklāmām. Zīmola “I come from the stars” radošā direktore.
Tikko klajā nākušā šūpuļdziesmu dubultdiska bērniem ‘Mamma dzied un Tētis dzied’ līdzautore un sieviešu vokāls (vīriešu vokālu iedziedājis Danas vīrs Sandijs Lūsēns).

Vai Tevi beidzot var apsveikt ar albuma parādīšanos veikalu plauktos? :) Kur ir iespējams to apskatīt un iegādāties?
Jā, paldies, tas beidzot ir paveikts, albums ir palaists tautās! Šobrīd disku ir iespējams iegādāties grāmatnīcās un citās tirdzniecības vietās visā Latvijā. (Skaties raksta beigās!)

Zinu, ka pirms šī albuma aktīvi darbojies studijā pie pašas sacerētām dziesmām un tad pēkšņi- šūpuļdziesmas! :) Kad un kam dzima šī ideja par bērnu šūpuļdziesmu albumu?
Darbs pie manām dziesmām noritēja lēni, bet sistemātiski. Tas bija mērķis, ko pati sev biju izvirzījusi. Dziesmu skiču tapšana notika mājas apstākļos kopā ar Sandiju, pēc tam studijā mēs tās pilnveidojām, sadarbojoties ar mūsu draugiem, mūziķiem. Ar manu komponēto dziesmu producēšanu sākotnēji nodarbojās Kaspars Ansons. Brīdī, kad viņš uzsāka aktīvu darbu pie Aijas Andrejevas (Aishas) albuma, viņš nodeva manas dziesmas Pēterim Pāsam, par ko esmu viņam pateicību parādā. Mums ar Pēteri ir lieliska sadarbība. Viņš ir pacietīgs un iejūtīgs pret manu darba stilu. :) Dziesmās tika ieguldīts daudz darba un enerģijas, bet uzskatu, ka esam vēl  procesā, tāpēc iepriekš neesam tās publicējuši plašākai publikai. 
Ideja par šūpuļdziesmām mums ar vīru dzima vērojot, kā bērni vakarā reaģē uz mūsu pašu dziedāšanu. Ir vakari, kad meitenes vēlas, lai dziedu es, bet ir tādi, kad der tikai tētis. :)
Mums ar Sandiju abiem patīk dziedāt, bet ideja radīt dubultdisku bērniem bija ar mērķi atvieglot vecākiem gulētiešanas rituālu. Ir tēti un mammas, kam nepatīk vai nesanāk dziedāt, vai varbūt viņi ir tik noguruši, ka kādu vakaru vēlas izlaist šo nodarbi. Iespējams viņi vienkārši vēlas radināt bērnu iemigt patstāvīgi, bet nevēlas atraut viņu no ikvakara dziedāšanas rituāla. Mūsu radītais projekts sniedz lielisku iespēju bērnam pašam izvēlēties vakara dziesmiņas ar "mammas" vai "tēta" balsi.
Ideja mūsu galvās klejoja gandrīz 3 gadus, līdz es par to skaļi ieminējos vairākiem draugiem un visi kā viens teica, ka mums šis projekts ir jārealizē. Aizgāju pie Pētera uz studiju un teicu: “Taisām šūpuļdziesmas!” un viņš teica: “Taisām!” Viņš ir izveidojis ļoti smalkas un mūsdienīgas aranžijas, savukārt Pētera sieva Aija ir iespēlējusi ārkārtīgi izjustas klavieru partijas. Esmu prātojusi par to kā būtu, ja mēs ar šīm pašām dziesmām būtu gājuši pie citiem komponistiem. Projekts noteikti skanētu pavisam citādāk. Mēs esam laimīgi, ka tas skan tieši tā, kā tagad! Ar padomiem albuma izdošanā mums ļoti palīdzēja mūzikas menedžere Inese Saulāja.


Kā, tavuprāt, albuma skanējumu un enerģētiku ietekmē fakts, ka dzied reāla ģimene - vīrs un sieva, mamma un tētis, nevis divi profesionāli dziedātāji?
Tas noteikti ir svarīgs moments šajā projektā, jo pasvītro ideju par to, ka vecākiem nav jābūt mūziķiem vai dziedātājiem, lai bērniem vakarā nodziedātu šūpuļdziesmu. Mēs esam īsts pāris, īsti vecāki un mēs pa īstam dziedam saviem un nu jau arī citu bērniem. :)
Šis noteikti ir skaistākais un dvēseliskākais projekts, pie kura esmu strādājusi.

Nilū un Mūna (Danas un Sandija meitas) arī ir iedziedājušas mazo klausītāju vidū, manuprāt, vispopulārāko hītu ‘Čukčukbānis’. :) Pastāsti, kā tapa šī dziesma!
:) Tā radās kādā mājas ballītē kopā ar mūsu ģimenes draugu Uldi Dirnēnu (Detlefu), kurš ir arī Mūnas krusttētiņš, un tā ir veltījums Sandija brālim - Jānim Lūsēnam. Dziesmai sākumā bija tikai divas rindiņas, pagāja laiks, kamēr radās viss kopums. Bērniem šī dziesma ļoti patika, tāpēc arī nolēmām iekļaut to albumā. 

 Foto: Laura Lūsēna

Kura ir Tava mīļākā dziesma no šī albuma?
Imanta Kalniņa "Miedziņa dziesmiņa." Tā ir mana mīļākā dziesma no bērnības, tāpēc īpaši emocionāli uztvēru tās iedziedāšanu. Kad lūdzām atļauju Kalniņa kungam šīs dziesmas izpildīšanai, saņēmām no viņa komplimentu par skaisto aranžiju un izpildījumu. Tas bija liels pagodinājums.

Vai mamma (māksliniece Valda Podkalne) Tev bieži dziedāja vakaros? Jūsu ģimenē noteikti netrūka radošu mākslas pasākumu un aktivitāšu, bet kāda loma tajā ir bijusi mūzikai?
Vēl tagad atceros mammas skaidro balsi. Viņai patika to pārveidot un dziedāt dziesmas ar pašas izdomātiem vārdiem. Tas bija jautri! :) Viņa mēdza dziedāt Menueta " Alvas zaldātiņus". Bērnībā šo dziesmu ārkārtīgi spilgi vizualizēju, it īpaši vietu, kur mazi kaķēni dzer siltu pienu. Tētis savukārt bija tāds mierīgs un monotons, viņš­­­ dziedāja krievu dziesmiņu  "baju bajuški baju nje lažisja na kraju"... Radošas aktivitātes ģimenē, protams, netrūka. :)
Pirmo muzikālo pieredzi atceros Rakstnieku savienībā pie Silvijas Silavas. Tā bija ļoti jauka studija bērniem. Pēc tam sekoja vokālā studija ‘Momo’ un pāris gadu mēģinājumi apgūt klavierspēli, kas beidzās ar milzu protestu, jo paziņoju, ka būšu māksliniece, nevis mūziķe un aizgāju mācīties uz Rozīšiem. Ar to brīdi iestājās gandrīz desmit gadus ilga pauze manā muzikālajā karjerā. Astoņpadsmit gados mēģināju atsākt vokālās studijas paralēli studijām Mākslas akadēmijā. Gāju dziedāt pie Olgas Pīrāgs, bet arī tas nebija ilgstoši, jo neviens mani tā īsti neatbalstīja un neradās sajūta, ka tam būtu kāda jēga.

Kad pirmo reizi dzirdēju Tevi dziedam, Tu izpildīji Regīnas Spektores ‘Samson’ sava vīra dzimšanas dienā. Vēl tagad atceros, kā pār manu muguru skrēja skudriņas un acīs saskrēja aizkustinājuma asaras. Likās, ka zinu par Tevi tik daudz, bet tad TĀDS pārsteigums. Vai tā bija pirmā reize, kad uzstājies publiski?
Man vīrs ir ļoti īpašs vīrietis un nav viegli izvēlēties viņam dāvanu, jo visu ko viņš vēlas, viņš nopērk pats.Tādēļ šādos gadījumos cenšos viņu pārsteigt ar kaut ko negaidītu. Toreiz biju stāvoklī ar mazāko meitiņu Mūnu un, braucot mašīnā, bieži klausījos Regīnas Spektores albumu. ‘Samson’ mani burtiski nelaida vaļā un iedomājos, ka būtu jauki viņam šo dziesmu uzdāvināt, izpildot dzīvajā. Sazvanīju Uldi Dirnēnu un teicu, ka man vajadzīgs pavadījums. Viņš bija ar mieru un mēs pāris reizes samēģinājām šo dziesmu ar akustisko ģitāru. Tad, kad ballītes vidū mums vajadzēja uzstāties, man bija aukstas kājas un reiba galva un, protams, no satraukuma vārdi mazliet sajuka, bet bija arī liela laimes un pacilājuma sajūta. Principā, jā, ap to laiku sapratu, ka atkal dziedāšu. Nākamajā gadā, kad meitiņa bija mazliet paaugusies, atsāku iet pie vokālā pedagoga un rakstīt savas dziesmas.
Dzīvē cenšos vadīties pēc principa - ja kāda doma vai ideja ilgstoši neliek mieru un atgriežas pie manis atkal un atkal, uztveru to kā zīmi un cenšos atrast laiku tās realizēšanai. Uzskatu, ka katram dzīvē ir kāds uzdevums, kas jāpaveic. Mēs varam darīt daudz noderīga sev un citiem, bet, nerealizējot savus galvenos uzdevumus, grēkojam paši pret sevi. Muzikālo darbošanos uzskatu par vienu no saviem uzdevumiem, un tas neaprobežojas ar to, ka man patīk dziedāt. Man ir arī citi plāni saistībā ar mūziku un tās nozīmi bērnu attīstībā. I COME FROM THE STARS Sadarbībā ar Ogres mūzikas skolu uzsāks radošu programmu, lai veicinātu bērnu un jauniešu interesi par muzikālo izglītību.


 Foto: Valts Kleins

Ārēji tu neesi tipiska latviete. Vai Tevi nevilina siltākas jūras un saulaināki šīs pasaules nostūri?
Protams, vilina! Esmu Taizemes fane. Tā ir vieta, kur gribas atgriezties atkal un atkal, kur var atveseļoties gan fiziski, gan garīgi un tas miers, kas manī ieplūst, kad esam tur, silda vēl ilgu laiku. Taizemē pat fiziski var izjust laimes sajūtu un no vietējiem mācīties vienkāršību un to, cik maz patiesībā vajag īstai laimei. Saules un jūras nekad nevar būt par daudz!

Atzīšos, pirms Tevi iepazinu, iespaids par Tevi kā cilvēku bija izveidojies pilnīgi cits. Tava āriene krasi kontrastē ar iekšējo būtību, jo pati esi maiga, sievišķīga un gādīga, kamēr ārēji tavs stils ir tāds ‘edgy’ un pat nedaudz lecīgs. Vai cilvēki, kuri Tevi nepazīst, mēdz bieži maldīgi uzskatīt Tevi par iedomīgu? Un kādu Tev pašai visvairāk patīk sevi redzēt?
Par šo tēmu man ir vesela teorija, bet sākās viss jau bērnībā. Es biju melnīgsnēja, ar līku degunu un mazliet atšķīros arī ar ģērbšanās stilu. Bērni mēdz būt nežēlīgi un arī mani, protams, mēdza apcelt. Tā kā biju ļoti klusa un kautrīga, ar laiku izveidoju sev aizsargmasku, kuru nēsāju vēl ļoti ilgi.Vēl tagad brīžos, kad kādā sabiedrībā nejūtos pārāk ērti, esmu klusa un atturīga. Šobrīd esmu gana pārliecināta par sevi un zinu, ka varu aiziet jebkurā brīdī, ja man kaut kas nepatīk vai, ja kādam nepatīku es. Aizsargmaska bieži vien rada par cilvēku maldīgu priekšatu un un sabiedrībā to dēvē par iedomību. Protams, tagad esmu kļuvusi daudz atvērtāka un varu vieglāk komunicēt, bet līdz galam izzudis tas moments nav.
Tas noteikti ir ietekmējis arī manu ģērbšanās stilu, jo apģērbs ir viens no veidiem, kā paust savu nostāju, protestu, pievērst uzmanību vai slēpt nedrošību. Tā ir aizsardzības veidošana pret ārējo pasauli. Man ļoti patīk daudz, lielas un uzkrītošas rokassprādzes, un kā zināms, senos laikos cilvēki tās nēsājuši, lai pasargātu sevi no ļaunām enerģijām. Līdzīgi ir ar masīvām kakla rotām, arī tām izsenis ir bijusi aizsargājoša loma. Bieži cilvēki, kuriem ir tendence vairāk krāšļoties un slēpties aiz daudz detaļām un rotām, ir mazāk pārliecināti par sevi. Pārliecināti un pašpietakami cilvēki, manuprāt, ģērbjas vienkāršāk un lakoniskāk. Protams ir arī tādas lielas personības kā Vivienne Westwood, kura vienkārši ir dzimusi, lai būtu ekstravaganta!
Man pašai patīk sevi redzēt tādu mazliet skarbu, bet sievišķīgu. Man nepatīk, ja vizuāli izskatos pārāk salda un romantiska, vienmēr ir jābūt kādai detaļai, kas šo saldumu izjauc- ādas jakai, masīvākām rotām vai baikeru stila zābakiem. Bet visvairāk man patīk sevi redzēt laimīgu un smaidīgu, un tad jau arī visu pārējo var sakombinēt.

Tu esi daudz redzējusi pasauli. Mūsdienās tas nav nekas neparasts, bet Tev bija tā iespēja pabūt un padzīvot dažādās vietās vēl tīņu gados. Pastāsti, kur esi bijusi un, vai, tavuprāt, tas ir atstājis iespaidu uz Tevi, kā personību, kāda Tu esi šobrīd?
Jā, ir sajūta, it kā tagad dzīvotu jau kādu citu dzīvi, un viss, kas ir noticis līdz mirklim, kad satiku Sandiju, ir kā tāda tāla, sena filma.
Kad man bija piecpadsmit gadi, mamma izlēma, ka mums jābrauc dzīvot uz Vāciju, jo viņa bija jau precējusies ar vācu mākslinieku Haraldu Jegodzienski. Es tikko biju iestājusies Lietišķajos Modes nodaļā un šis lēmums pārvākties man bija liels pārbaudījums. Paņēmu akadēmisko gadu un mēs pārcēlāmies uz Gīseni, netālu no Frankfurtes. Devīto klasi nomācījos vācu skolā, pēc tam uztaisīju traci un teicu, ka mani tas galīgi neinteresē, ka vēlos atgriezties pie saviem latviešu draugiem, un mēs visi atgriezāmies uz dzīvi Latvijā.
Pēc tam vairākas vasaras mani sūtīja uz Londonu pie mūsu ģimenes draugiem apgūt angļu valodu. Tad jau bija sācies ballīšu laiks un es šo brīvību diezgan labi mācēju izmantot. Dzīvojos pa skvotiem ar citiem jauniem latviešu māksliniekiem, braucu uz Glastenberie festivālu, kur rāpāmies pāri sētai, jo naudas mums nebija. Pēc tam festivālu uz kādu laiku slēdza un pāri sētai pārrāpties vairs nebija iespējams. :)  
Līdzi man bija mans modeļu portfolio, pastaigāju pa aģentūrām un saņēmu arī dažus nelielus darba piedāvājumus. Un tad, kad ģimenes draugiem un mammai pietrūka pacietības ar mani cīnīties, atgriezos Latvijā.
Nākamais etaps bija ASV. Mans puisis bija dabūjis zaļo karti un darba piedāvājumu IT firmā Washington DC, es aizbraucu pie viņa ar domu uzkavēties tur kādus 3 mēnešus un iespējams arī ilgāk. Pēc kāda laika pārvācāmies uz NY, kur kopā ar māksliniekiem no Latvijas īrējām istabiņu Bruklinā, bet vēlāk uz māklinieku loftu Jersey City. Dzīvojām kopā ar Ingu Tēraudu un Mārtiņu Straupi, viņi tur ir palikuši uz dzīvi un veiksmīgi darbojas radošajā jomā. Kādu laiku kopā ar Ingu strādājām audumu apdruku izgatavošanas firmā pašā Manhetanas centrā blakus Macy’s. Tas bija interesanti un Ņujorkas pieredze uz mani noteikti ir atstājusi lielu iespaidu, bet vienā brīdī sapratu, ka tur dzīvot vai kādam kaut ko pierādīt nevēlos. Vēlējos atgriezties mājās.
Desmitā septembra vakarā atgriezos Latvijā un nākamajā dienā notika 11. septembra sprādziens. Tā bija drausmīga sajūta, jo, lai brauktu uz mājām Jersey City, bija jāizmanto metro stacija, kas atradās zem World Trade centra. Biju gājusi tur katru dienu. Vēl tagad domāju - interesanti, ka izjutu tik spēcīgu vēlēšanos tikt prom tieši tik īsu brīdi pirms traģēdijas. Draugi no mūsu lofta jumta bija redzējuši, kā torņi sabrūk. 
Parīze laikam ir viena no metropolēm, kas uz mani atstājusi vislielāko iespaidu, jo tas radošums, kādu izjutu tur, ir kas tāds, kam līdzīgu neesmu piedzīvojusi nevienā citā pasaules vietā. Pirmo reizi Parīzē biju kopā ar vecākiem. Mēnesi dzīvojām mākslinieku rezidencē Cite des arts. Tā ir vieta, kur var pieteikties radošu profesiju parstāvji no visas pasaules un, strādājot pie kāda projekta, dzīvot bez maksas. Pēc kāda laika atgriezos Parīzē viena pati - kāds vecāku draugs bija sarunājis man praksi Angelo Tarlazzi modes namā. Tas viss bija kā sapnis! Ko gan citu modes students var vēlēties, ja ne pastrādāt kādā Parīzes modes namā. Tarlazzi bija zināms vārds astoņdesmito gadu vidū, bet tagad par viņu maz dzirdams, tomēr Modes nams turpina veiksmīgi darboties dažādu valstu tirgos. Viss bija kā pēc priekšrakstiem. Dizainers - galants kungs, iekārtojies stikla kabinetā, kura sienas līdz griestiem nokrautas ar modes žurnāliem. Sēž visu dienu pie sava rakstāmgalda un zīmē, un tikai pa retam pieiet pie šuvējiem un konstruētājiem. Direktors - no kura visi baidās un asistents, kurš nelaiž garām izdevību uz kādu sakliegt. Sākumā gandrīz neviens ar mani nerunāja, izņemot pārdošanas menedžeri un lietvedi, bet tad pamazām sāka uzticēt dažādus sīkus darbiņus - aizvest paraugus pie boutonniere tantiņas, kas taisa īpašus pogcaurumus tieši zīda blūzēm. Mani sūtīja pēc rāvējslēdzējiem ādas izstrādājumiem vai kristāliem vakartērpu apdarēm. Iepazinu Parīzi no iekšpuses un izbaudīju šo laiku pilnībā. Vēlāk drīkstēju pārzīmēt dizainera skices, jo viņam patika, kā es zīmēju. Mani zīmējumi bija pat uz Modes nama skates ielūgumiem! Uz Parīzes modes nedēļu dabūju kaudzi ielūgumu, jo viņi paši visas skates, protams, neapmeklēja. Biju ļoti laimīga, tiku visās skatuves aizkulisēs un redzēju savas favorītmodeles dzīvajā. Tajā periodā apmeklēju daudzas izstādes un muzejus, bieži pavadīju laiku Pompidou centra bibliotēkā. Skices un darbi, ko tajā periodā radīju, bija spēcīgākie manā mūžā. To spēku vairs nekad neesmu izjutusi. Vienu brīdi iztēlojos, ka tā varētu būt mana pasaule, bet tad, kad divus mēnešus biju nostrādājusi praksē, par ko, protams, naudu nesaņēmu un arī laiks, ko varēju pavadīt Cite des arts, tuvojās beigām, sapratu, ka nevēlos palikt. Laikam tik ļoti nemaz nevēlējos šādu dzīvi. Esmu domājusi par to, ka toreiz katru reizi devos šajos braucienos ar domu, ka varbūt palikšu kādā no šīm vietām uz dzīvi, bet vienmēr esmu jutusi vēlmi atgriezties Latvijā. Šeit es varu vairāk atļauties darīt to, kas man patīk un, galvenais, ja dzīvotu citur, diez vai man būtu tik brīnišķīgs vīrs un bērni un mana tagadējā dzīve būtu pilnīgi citādāka. Tas liek aizdomāties par to, kādas izvēles mēs dzīvē izdarām, jo izvēle ir vienmēr.

Foto: Laura Lūsēna

Manuprāt, Tava firmas zīme kā dizainerim ir brezents. Brezenta mēteļi un žaketes, kas ir siltas un stilīgas un, jo vairāk nēsā- jo labāk šis materiāls izskatās. Vai ir cerība, ka drīzumā veikalos atkal būs iespējams iegādāties šāda tipa tevis darinātus izstrādājumus?
Manis un Sandija radītais zīmols Dasada idejiski bija ļoti labs. Streetwear apģērbs pieaugušajiem. Bet bija daudzi blakusapstākļi, kāpēc nevarējām zīmolu tālāk attīstīt un tajā laikā vienkārši bija citas prioritātes. Bet brezents noteikti ir mans mīļakais materiāls! Kad to krāso un apstrādā, tas kļūst cēls un, kā jau tu minēji, šīs drēbes ar laiku kļūst tikai skaistākas. Tās mazliet apbružājušas un pabalo un izskatās vēl labāk. Šāda tipa apģērbu es vēl arvien taisu saviem individuālajiem klientiem.
Vizuāli jaunā kolekcija man jau ir galvā, bet šobrīd nav laika tam kārtīgi pieķerties. Zinu, ka tāds brīds noteikti pienāks, varbūt vienīgi zem cita nosaukuma, jo uzskatu, ka ir jāiet uz priekšu, nevis jātgriežas pagātnē.

Tu dejo hip-hop dejas JV Dance Studio. Cik liela loma tavā dzīvē ir dejai?
Tā ir vēl viena mana kaislība. No mazām dienām esmu radināta, ka ķermenis ir fiziski jāattīsta, sievietei ir jābūt ar skaistu stāju un labā fiziskā formā. Tāpēc, lai nebūtu jāiet uz zāli vai aerobiku, esmu izvēlējusies dejot. Man ļoti patīk mācīties kontrolēt ķermeņa kustības tā, lai izskatās graciozi un skaisti. Show dance ietver sevī visu, kas man patīk - LA stilu, hiphopu, klasiku un mūsdienu deju, kā arī funk, popingu un lokingu. Slodze ir liela, bet brīdī, kad jāmācās horeogrāfija, galva atbrīvojas no visa liekā un pēc treniņa sajūta ir fantastiska. Ja man būtu vairāk laika, noteikti pievērstos tam nopietnāk.
                               
Dejojot kopā ar skolas vecuma jauniešiem, Tu redzi kā viņi ģērbjas, dzirdi, ko runā. Vai, tavuprāt, viņi atšķiras no Tevis un Taviem draugiem tajā vecumā? Vai viņi Tevi iedvesmo?
Lielākā atšķirība, ko redzu ir tā, ka jaunieši jau agrā vecumā ļoti labi spēj formulēt savas domas, viņi zina, ko vēlas sasniegt nākotnē, ar ko nodarbosies. Manuprāt, viņi ir daudz mērķtiecīgāki un apzinīgāki. Mēs un mani tā laika draugi bijām daudz lielāki freestyler (i). Jā, šie jaunieši mani iedvesmo! Es mācos no viņiem nezaudēt degsmi virzīties uz priekšu.  
 
Kā Tu iztēlojies sevi vecumdienās?
Kā krāšņu dāmu, vienmēr sapucētu, ar skaistām rotām un labu make-up, jo tad tas noteikti būs nepieciešams. :) Mēs ar Sandiju rīkosim lielas svinības un mūzikas festivālus savā dārzā, es gatavošu pasakainus ēdienus. Pie mums brauks bērni un mazbērni ar saviem draugiem, un, protams, mūsu vecie, foršie draugi. Mēs būsim tāds rokenrols vecumdienās un pie mums varēs justies labi.

Esmu ārkārtīgi priecīga, ka tieši manā blogā jums būs iespēja noklausīties Danas vēl iepriekš nepublicētās dziesmas. 

Ja vēl neesi redzējis, iesaku noskatīties arī skaisto Danas un Sandija dziesmas ‘Our song for Twighlight’ videoklipu. 

Foto: Laura Lūsēna

Šūpuļdziesmu dubultdisku bērniem ‘Mamma dzied. Tētis dzied.’ ir iespējams iegādāties:
“Jāņa Rozes” un “Zvaigzne” grāmatnīcās, kā arī  Elvi un Rimi veikalos visā Latvijā
Vairumtirdzniecības bāzē Rīgā, Elijas iela 17 (2. stāvā)
Veikalā “Palviljons” TC Domina un Tērbatas ielā 55
Veikalā “Abra” Kr. Valdemāra ielā 17a
Galerijā “Istaba”, Kr. Barona ielā 31a
“Taste Latvija” TC "Galerija Riga" un "Spice"
“Grāmatu karuselī” TC "Spice"

SIA "Latvijas grāmatas" grāmatnīcās visā Latvijā:
Grāmatnīca "Zvaigznīte", Jēzusbaznīcas iela 7/9
Grāmatnīca "Gaiļezers", Hipokrāta iela 2
Grāmatnīca "GLOBUSS RĪGA", Dzirnavu iela 67
Grāmatnīca "GLOBUSS BAUSKA", T/C RIMI, Pionieru iela 2
Grāmatnīca "GLOBUSS CĒSIS", Raiņa iela 26/28
Grāmatnīca "GLOBUSS DAUGAVPILS", Rīgas iela 22a
Grāmatnīca "GLOBUSS DOBELE", Tirgus laukums 2
Grāmatnīca "GLOBUSS GULBENE", Ozolu iela 3b
Grāmatnīca "GLOBUSS JELGAVA", T/C VIVO, Katoļu iela 18
Grāmatnīca "GLOBUSS LIEPĀJA", T/C OSTMALA, Kārļa Zāles laukums 8
Grāmatnīca "LUBāNA", O. Kalpaka iela 2
Grāmatnīca "SAULE", Saules iela 11



No comments:

Post a Comment